Es atcerējos to dienu, kad es smaržoju pēc ledenēm, bet tu pēc dārga viskija. Tajā dienā viss šķita gaišāks. Tajā vasarā, kad karstums sutināja muguras, un mežrozes smaržoja pēc sīrupā mērcētiem cukurgailīšiem. Tu pētīji manu augumu. Tā it kā tas būtu vienīgais pasaulē. Glāstīji manas lūpas, pārvērti tās īstā smaidā. Iemācēji trīcēt tavās rokās. Noņēmi manas vulgārās sāpēs un atstāji saldumu cienīgā romantikā.

Es atcerējos to dienu, kad es smaržoju pēc ledenēm, bet tu pēc dārga viskija. Tajā dienā viss šķita gaišāks. Tajā vasarā, kad karstums sutināja muguras, un mežrozes smaržoja pēc sīrupā mērcētiem cukurgailīšiem. Tu pētīji manu augumu. Tā it kā tas būtu vienīgais pasaulē. Glāstīji manas lūpas, pārvērti tās īstā smaidā. Iemācēji trīcēt tavās rokās. Noņēmi manas vulgārās sāpēs un atstāji saldumu cienīgā romantikā. 
Pēc tam jokojot, ka tukšā čipšu paka ir varens atradums, dziedāji vecām garāmgājējām mīlas dziesmas. Tas bija tik smieklīgi, ka man sagriezās vēders. Tu sevi biji ierakstījis manā dvēselē ar graciozu pedantismu. Ar to nepietika, ejot prom, Tu vienmēr atstāji savu smaržu. Tā mani nogalināja, lika naktīs elsot un sapīties kamolā. Man vienmēr bija tā smarža, taču bez tevis bija auksti, neierasti un viskijs negaršoja tik sasodīti labi. 
Mums bija citādākas emocijas - nesamākslotas, alkstošas, noslēpumainas, taču vienmēr ar stingru piesitienu. Tas, iespējams, bija tāpēc, lai nezaudētu to personīgo distanci. Tāda bija izveidojusies, jo tu biji nepieejams. Tu allaž pie manis atgriezies, atstājot aiz sevis citas meiteņu pēdas un citas lūpu krāsas. Man sāpēja, taču es tāpat zināju, ka tikai es būšu tā, kuru tu atcerēsies. Tas neskan iedomīgi, bet gan cēli. 
Pēkšņi, es atveru acis. Esmu sapņojusi par kādu, kurš neeksistē. Nav konfekšu mežrozītes. Ir bargi sniega mākoņi, auksta ziema un pelāka pašsajūta. Tik nožēlojami – tāda ir mūsu dzīve starp nomodu un sniegu. 
Rakstīja činčix 
izsūtīts 10:14