Cēlsirdīga vai grēcīga. Lietaina vai saulaina. Ar ziedošām pļavām vai sniegotiem laukiem. Ar resniem vai tieviem ministriem. Tā ir arī mana Latvija.

Saulaino dienu pārtraucis uzmācīgais lietus. Un man nav lietussarga. Samirkusi un lieka ,ceļmalā stāvoša, gluži kā žurka. Garām lepni pabrauc tautā sauktais, „septītais” BMW, nu jau esmu kā izmirkusi žurka. Viena no ierastas dienas ideoloģijām.

Vakar es paraudāju. Par to, ka Siguldā drīz beigsies zelta rudens. Tagad es smaidu, jo atcerējos, ka Kamparkalnā drīz sāksies slēpošanas sezona, ja vien šogad uzsnigs.

Manā un arī Tavā Latvijā nav dārgakmeņu atradnes, nav arī naftas urbuma. Mūsu nafta ir dzeltenās pieneņu pļavas, bet dārgakmeņi rudens košās, krāsainās lapas. Ja vien esi īsts latvietis, tad zini, cik tās ir skaistas un reibinošas.

Pat tad, ja šeit būs bumbas, spridzekļi, es gribu sargāt savus dārgakmeņus. Mēs visi sargāsim un atcerēsimies dienu ar slapjiem, lietus izmirkušiem matiem vai saules karstumā sasvīdušām mugurām, jo, kad esmu Latvijā, man ir sajūta, ka esmu jūrā, ka esmu vilnī, un nekad, nekad jūra nav par dziļu un vilnis par lielu. Man ir sajūta.

Lai arī, dažos Latvijas cilvēkos ir vērojamas mākslīgais skaistums, proti, bārbiju krūtis, princešu šovi, taču šeit nekad dabā nav vērojamas mākslīgi, ar ķīmiju veidotas sniega pārslas vai zemnieku audzēti, galvas lieluma tomāti. Latvietis par izcilu atzīs, tikai un vienīgi pašu audzētu pārtiku.

Es varētu rakstīt un rakstīt, un nekad nebeigt jūsmot par Latviju, un tās varenību. Te ir tik daudz skaistuma, ka pat ar grāmatu būtu par maz. Tik ļoti es mīlu Latviju. Manu Latviju.