Tajās ēnās pazūd soļi.

Tajās ēnās pazūd soļi. Šķieta, ka gaiss ir kļuvis saldāks. Ik dienas saplūsti ar debesīm un zemi. Tas prasa tik maz pūļu. Tik maz laika un telpas, lai justos laimīgāk. Tas ir neizskaidrojami, ja vien pats neesi bijis šajā nosacīti perfektajā idillē.

Viss sākās jau agrā bērnībā, pie alkohola tvertes iznīcināšanas. Kad jau vēlāmais rezultāts paliek neinteresants, tad kalna virsotnei pamazām pievienojas 'zālītes ampulas' un tālāk jau stāsta turpinājums par pārējām apbreibinošajām vielām, visiem ir zināms. Un, kad uzdod jautājumus: "Kāpēc? Vai tas ir vajadzīgs? "
Atbilde ir vienkārša: "Dzīvojam tak vienreiz!"

Šāds ir tipisks atkarīgā stāsts. Tikai retais no stāstītājiem ar priecīgu ziņģi apgalvos, ka ir patiesi laimīgs, ja vien pirms tam nebūs iesprucinājis sevī kārtējo zārka naglu. Iemesli ir dažādi - vēlme būt citā pasaulē, atslēdzoties no realitātes vai varbūt, nekādas ģimensikas sajūtas, neveiksminieka statuss vai vienkārši - dzīve jābauda. Lai kā vien negribētos, šīs devas nogalina visu.

Ēnās pazūd soļi. Visi aiziet klusi un nemanot. Neuzsit pa plecu, nepaspiež roku, neuzsauc - "Vecais, sazvanīsimies!" Atapšanās sasmirdējusī mēslu virsotnē. Tikai putraino domu skaļums neļauj nomirt. Nav vairāk nekā.

P.S. Es neesmu liekulīga, es nevienu nenosodu un arī neslavēju, iekams pati neesmu tam izgājusi cauri. Nesaku, ka taisos nodoties kaut kam tādam, taču neviens nekad nevar zināt kādu teātri ar mums spēj izspēlēt dzīve.