Jautājums noteikti ir globāla rakstura. Tāpēc, jaunie aizdomāsimies.

Visi tik izmisīgi vēlas būt jauni. Ir gatavi meklēt burvju dzērienu vai ieķīlāt dvēseli pret mūžīgo jaunību. Šķiet, ka būt jaunam ir vairāk skaisti, nekā viegli.
Bērnībā sapņojam būt pieaugušie, bet, kad esam izauguši izmisīgi vēlamies būt jauni. Jaunība ir visam pa vidu. Zelta vidusceļš. Ejot šo ceļu, bieži nākas paklupt un krist, celties un zaļot.
Dzirdam, lasām dažādus stāstus par jaunības gadiem. Par to, kā kādam jaunībā jumts tika rotāts ar divām lodēm, taču laika zobs vienu sagrauza, un tā novēlusies zemē, taču otra, spītniece, ir saplakusi, bet vēl turas jumta korē. Citi stāsta, kā tos lietus un vēji nav saudzējuši. Vēl kāds par to, kā jaunībā vāzes kolekcionējis. Katram reiz būs savs stāsts. Par to, kā bija un par to, kā vairs nebūs. Paliks tikai atmiņas par nevis vieglo, bet gan skaisto jaunību, kura dažbrīd liek nopūsties un reizēm arī skaisti pasmieties.
Jau tagad vēlos zināt, kādas emocijas mani pārņemtu, ja tieši tagad man būtu jāizstāsta savs stāsts, savs jaunības stāsts. Vai tas liktu nopūsties? Mani nepamet doma, ko es tur stāstīšu un kas šajā stāstā iedvesmos citus stāstīt savu stāstu. Protams, ka mani tas arī uzmundrinātu
Mums ir jāveido sava dzīve, jāpilnveido savs stāsts, jo pats galvenais tajā būs tieši jaunības gadi. Tieši tad, kad būsim veiksmīgi savu stāstu nobeiguši ar krāšņu nobeigumu, varēsim uzdot jautājumu. Jautājumu sev, citiem un dzīvei. Vai viegli būt jaunam?